10 Lietas, Ko Tev Nekad Nevajadzētu Teikt Saviem Bērniem

Ir ļoti daudz skaidri redzamu, kaitējošu un briesmīgu lietu, ko var pateikt savam bērnam (piemēram, „es vēlos, kaut man tevis nekad nebūtu bijis” vai „tu esi iemesls, kādēļ mēs šķiramies”). Bet tev tas varētu būt kā pārsteigums, ka ir dažas šķietami nekaitīgas frāzes, kas var graut bērna pašvērtējumu vai radīt citas nevēlamas emocijas tavā bērnā. Mums ir vislabākie nodomi, bet, dažreiz mēs sakām saviem bērniem lietas, nepadomājot, kā bērns to var uztvert. Šeit būs 10 frāzes, par kurām tev vajadzētu padomāt divreiz pirms saki to savam bērnam.

1. „Es zinu, ka tu vari pacensties vairāk.”

Tu esi vīlusies meitā, kas, kā tu zini ir spējīga uz ko daudz vairāk skolā, sportā, mūzikā, utt? Kamēr tu (cerams!) nesaki neko skaidri aizskarošu, kā „Tu esi tik slinka!”, jebkurš komentārs, kas liek visam izskatīties tā, ka tu neesi apmierināta ar viņas panākumiem, var atņemt bērnam drosmi un panākt gluži pretēju efektu tai motivācijai, ko tu biji vēlējusies. Ja tavam „centies vairāk” ir kāda saistība ar uzdevumiem vai mājasdarbiem, pasaki skaidri, ko tu sagaidi: ”Kad būsi iztīrījusi savu istabu, tad varēsi iet ārā spēlēties”. Ja runā par mācībām, „piefiksē laiku, ko viņa papildus pavada mācoties,” kā piemēram:” Oho! Tas laiks, ko tu pavadīji mācoties papildus nudien ir devis redzamu rezultātu!”

2. „Vai esi pārliecināts, ka tev vajag to otru kūciņu?”

Ak vai. Tev ir labi nodomi – uzturot savu bērnu slaidu un veselīgu – bet labāk izvairies no vārdiem, kas varētu vecināt bērnā negatīvu sava ķermeņa uztveršanu. Ja uztraucies par to, ko bērns ēd mājās, izmanto rīcību, nevis vārdus, kā piemēram, piepildi virtuvi ar veselīgiem ēdieniem nevis neveselīgām uzkodām un palielini fiziskās aktivitātes ģimenē, piemēram, pēc-vakariņu pastaiga. Tādējādi, nebūs nekas traks, ja ballītē būs kūciņas un bērns tās ēdīs. Un piedomā pie tā vai tavi vārdi saskan ar rīcību: tavs ziņojums ir neskaidrs, ja tu saki bērnam, lai neaiztiek cepumu trauku, kamēr pati ēd kartupeļu čipsus. Tāpat arī piedomā, ja saki savam bērnam, ka viņš ir „lielisks” ēdājs; centies izvairīties no tādām apzīmējumiem kā viņš ir mans izvēlīgais bērns; viņa ir tik bezbailīga ēdāja; šim būtu jāatturas no cienasta, jo „tu nekad nevēlies pārvērst ēdienu par varas ieroci. Centies ar ēdienu saistītos komentārus saglabāt pēc iespējas pozitīvākus:” Oho! Es redzu, ka esi izmēģinājis ķirbju zupu!”

3. „Tu vienmēr…” vai „Tu nekad…”

Nenoliedzami, tas ir gandrīz kā reflekss, laiku pa laikam izmest frāzes ar „vienmēr” („Tu vienmēr aizmirsti ielikt zeķes veļas grozā!”) vai „nekad” („Tu nekad neatceries piezvanīt man, ja zini, ka kavēsies!”). Bet uzmanies, jo šie divi vārdi ir īsts mīnu lauks. Patiešām, apgalvojumi ar „Tu vienmēr” un „Tu nekad” var pielipt uz visu mūžu. Bērni kļūst par tādiem, par kādiem mēs viņus uzskatām, tāpēc, sakot bērnam, ka viņš „vienmēr” aizmirst tev piezvanīt, padarīs viņu par tādu, kas tiešām nekad nepiezvanīs. Tā vietā pajautā, kā tu viņam vari palīdzēt ko mainīt: ”Es ievēroju, ka tev ir grūtības atcerēties atnest mājās savas grāmatas. Ko mēs varētu darīt, lai palīdzētu tev to atcerēties?”.

4. „Kāpēc tu nevari būt līdzīgāks savai māsai/brālim?”

Brāļiem un māsām sāncensība iet roku rokā un ja tu pasaki ko tādu, kas veicina šo sacensību, tas tikai piešķils lielāku uguni jau tā pastāvošajam sacensību grama. Piemēram, ja tu saki „tavs brālis trenējas klavierspēlē un viņam lieliski sanāk – kāpēc tu tā nevari?”, tu burtiski pasaki bērnam, ka klavieres ir viņa brāļa lieta, bet tu netiec līdzi. Salīdzināšana iedala bērnus kategorijās – gudrais bērns, atlētiskais bērns un attur bērnus no to lietu izmēģināšanas, kas padodas viņu brālim vai māsai. Tā vietā centies veicināt bērna sekmes tajā lietā, kas viņam vai viņai padodas vislabāk, un izvairies no salīdzināšanas.

5. „Es jau teicu, ka gaidīšana līdz pēdējam brīdim būs kļūda!”

Tu nemitīgi informē savu vidusskolnieku, ka, ja viņš spēlēs video spēlēs visu pēcpusdienu, viņam paliks mazāk laika lai sagatavotos matemātikas kontroldarbam. Un ziniet ko? Viņš palika nomodā pārāk ilgi, aizgāja uz skolu miegains un nesagatavojies, un viņam pārbaudes darbā neveicās tik labi, kā varēja. Bet katru reizi, kad tu saki „es jau tā teicu” savam bērnam, tu radi iespaidu, ka tev vienmēr ir taisnība, bet tavs bērns, gluži pretēji, vienmēr kļūdās vai visu sabojā. Kad viņš pārnāk mājās ar sliktu atzīmi, tā vietā lai teiktu „es jau tā teicu”, pajautā viņam, vai jūs abi varētu kopā izdomāt kādu iedarbīgāku veidu, kā palīdzēt viņam sagatavoties nākošreiz. Tāpat, uzsver pozitīvo, kas parādās, kad viņam kas ir izdevies. Piemēram, kad viņš iztīra istabu pēc tam, kad esi to palūgusi, saki „vai nav vieglāk atrast visas savas lietas istabā tad, kad tā ir kārtīga?”, tādējādi parādot, ka panākumi un kontrole ir viņa rokās, nevis tavās.

6. „Tu esi vislabākais futbolā!”

Tas var šķist acīmredzami, ka bērna centienu nomelnošana („Tu neesi nekāds mākslinieks!”) var būt kaitējoša, bet arī pārlieku pozitīvi apgalvojumi var būt kaitējoši, jo tie ierobežo. Tu vienmēr saki savam bērnam, cik gudrs viņš ir. Līdz ar laiku viņš var sākt baidīties izmēģināt jaunas lietas, kas prasa lielāku izaicinājumu, jo baidīsies, ka vairs nebūs „gudrs”, ja 10 vietā dabūs 6. Tas var traucēt arī, ja bērns cīnās ar kādu darbu un tu viņam saki „bet tu taču esi tik gudrs!” Viņš var justies tikai sliktāk, jo neatbilst tam, par kādu viņu uzskata. Bet ko tad, ja tavs bērns nav lielisks futbolā? Ja viņš to izbauda, ar to pietiek. Bet, ja viņš jutīsies tā, ka viņam tas nepadodas, viņam vēl jo mazāk gribēsies izmēģināt citus sporta veidus vēlāk. Vairāk koncentrējies uz bērna smago darbu: ”Tu aizej uz katru treniņu un ļoti centies,” vai „cik lielisks darbs ieguldīts šajā zinātnes projektā!”

7. „Neuztraucies – pirmā skolas diena būs laba.”

Kas slikts centienos satrauktu bērnu pārliecināt, ka nav iemesla satraukumam? „Ja tu saki savam bērnam, ka nevajag uztraukties, tu noliedz viņa sajūtas,”. „Bet viņa joprojām ir satraukta par pirmo skolas dienu un ir satraukta par savu satraukumu, vai arī par to, ka tevi apbēdina viņas satraukums.” Tāpat ir arī ar „Neraudi” un „Nedusmojies”. Tā vietā saki:” Es redzu, ka esi satraukta. Vai vari pastāstīt, kas tevi satrauc visvairāk, lai mēs varam par to aprunāties?”

8. „Jo es tā teicu!”

Mums visiem ir bijusi tāda situācija – tev steidzami ir jāiziet no mājas un nav laika paskaidrot, kādēļ ir jāizslēdz dators un jādodas uz ģimenes pasākumu vai vizītē pie ārsta. „Jo es tā teicu” visu kontroli ieliek tavās rokās un grauj tava bērna augošo autonomijas sajūtu un spēju pašam izdarīt lēmumus. „Jo es tā teicu” izslēdz arī iespējamo kaut kā iemācīšanas mirkli. Piemēram, tavi bērni nevēlas tik saulainā dienā apciemot savu tanti gados, ja tā vietā varētu braukāties ar riteni. „Jo es tā teicu” liek viņiem vienīgi sajust, ka viņu rokās ir mazāk kontroles pār to, ko viņi var darīt. Tā vietā mēģini, „Es zinu, ka jūs labprātāk braukātos ar riteņiem, bet tante Rasa tiešām priecājas jūs satikt un mēs cenšamies izrādīt cieņu savai ģimenei.” Tādā gadījumā, pat ja viņi turpina iebilst, viņi zina, ka viņu jūtas nav mazsvarīgas, plus, viņi ir iemācījušies vērtīgu mācību par to, kā uzvesties attiecībā pret ģimenes locekļiem.

9. „Es vēlos, ka tu vairs nesatiktos ar Pēteri, man tas puika nepatīk.”

Jā, daudziem vecākiem „tas puika” nepatīk, visdažādāko iemeslu dēļ, bet brīdī, kad tu savam bērnam pasaki, ka „tas puika” nav tavs favorīts, viņš sāk likties vēl saistošāks. Vispirms izvērtē, kas tev Pēterī nepatīk. Vai viņš vienkārši nav tava tipa cilvēks vai arī viņš rada kādas briesmas tavam bērnam? Ja tas ir pirmais variants – sakod zobus. Pajautā savam bērnam pāris tiešus jautājumus. „Kas tev patīk laikā, ko pavadi ar Pēteri? Ko jūs abi darāt?”. Mērķis ir saglabāt atvērtas attiecības starp jums abiem, un cerams aizsākt diskusiju par vērtībām, par to, kas ir pareizs un nepareizs utml.

10. „To tā nedara! Ļauj man!”

Tu palūdz savam bērnam apmaisīt zupu, vai salocīt dvieļus, vai nomazgāt mašīnu. Protams, tu vēlies palīdzību – bet tad viņa to neizdara īpaši labi. Atkarībā no tā, cik liela perfekcioniste tu esi, var būt grūti noturēties un neturpināt uzdevumu paveikt pašai, bet tā ir kļūda, jo tad viņš nekad neiemācīsies kā to darīt un visticamāk vairs negribēs darīt neko no tā, ko tu palūgsi. Ja vari pieciest nekārtīgus locījumus un ne gluži tīru mašīnu, pieciet to. Vai arī iesaisties šādi: ”Ļauj man parādīt tev vienu viltīgu triku, ko man iemācīja mana mamma, kā veiklāk salocīt dvieļus!”